08.09.2020

"Labas savstarpējās attiecības ar līdzcilvēkiem ir svarīgas jebkurā vecumā"- profesors, gerontologs Jānis Zaļkalns

Lai arī gadi iet, vajadzība pēc saskarsmes, mīlestības un uzmanības nezūd. Sasniedzot senioru vecumu, var nākties saskarties ar situāciju, ka ikdienā tik ļoti nepieciešamā socializēšanās izzūd. Šobrīd Covid -19 pandēmijas dēļ visi esam spiesti ierobežot saskarsmi, taču agrāk vai vēlāk krīze beigsies un tad attiecības novērtēsim īpaši. Kā senioram nepazaudēt kontaktu ar līdzcilvēkiem, palikt sociāli aktīvam un nejusties vientuļam? Uzrunājām profesoru, gerontologu Jāni Zaļkalnu, lai rastu atbildes uz jautājumiem saistībā ar socializēšanos seniora vecumā. 

Kāpēc socializēšanās cilvēkam ir svarīga, ko no šī procesa iegūstam?

No visām dzīvajām būtnēm cilvēks ir vienīgā socializētā būtne, kam augsti integrētas smadzeņu funkcijas diktē nepieciešamība komunicēt ar cilvēkiem. Saskaņā ar pētījumiem, kurus esam veikuši Latvijā,  no trīs dzīves kvalitātes stūrakmeņiem seniori pirmajā vietā ierindo sociālos kontaktus, otrajā - veselību un tikai trešajā - ekonomisko situāciju. Tie, kas ir slimi un saskaras ar veselības problēmām, protams, pirmajā vietā liek veselību, nākamajā  - sociālos kontaktus, bet naudas maciņa biezumu - tikai trešajā vietā. Tas ir kompliments mūsu senioru paaudzei, jo zinām, ka pensijas nav diži lielas, bet ne jau naudā tā lieta. Cilvēki cieš no socializācijas deficīta, jo tad, kad viņi aiziet no darba tirgus un kontakti, kas saistīt ar darba attiecībām, beidzas vai būtiski sarūk, izrādās, cilvēkam vajag cilvēku. Tāpēc vajadzība socializēties ir ļoti dabiska un ārkārtīgi izteikta.

Kā pozitīva saskarsme ar līdzcilvēkiem ietekmē veselību?

Cilvēkam ir jājūt piederība un līdzdalība. Lielākai daļai sabiedrības nepieciešama arī sajūta, ka viņš ir noderīgs. Tas arī ir viens no apstākļiem, lai cilvēks justos labi, lai nebūtu depresijas, stresa, lai viņš justos daudzmaz harmoniski. 

Cilvēkiem mēdz būt grūtības atzīt, ka viņi jūtas vientuļi. Vai līdzcilvēkiem ir iespēja atpazīt vientulību?

Nav tā, ka cilvēki slēptu, ka viņi ir vientuļi. Būt juridiski vienam un justies vientuļam ir divas dažādas lietas. Ir cilvēki, kuriem tiešām liktenis veidojies tā, ka viņi visu mūžu nodzīvo vieni. Viņi ļoti agri ir atskārtuši, ka var paļauties tikai uz sevi, arī tādās lietās kā brīvie brīži, teātra apmeklējumi, braucieni un citas aktivitātes. Liela daļa no viņiem pie tā ir pieraduši, un liktenis ir licis saprast, ka neviens uz paplātes neko nepienesīs. Bet cilvēki, kuri ir bijuši ļoti socializēti, ļoti iesaistīti bērnu un mazbērnu dzīvēs - ja šajā kartībā kas mainās, piemēram, sakarā ar mobilitāti ne tikai Latvijā, bet arī globāli, kad ģimenes dzīvo pasaules otrā malā - šie cilvēki jūt socializēšanās deficītu un jūtas vientuļi. Arī mūsu pētījumi kopā ar psihologiem parāda, ka nevar no malas objektīvi pateikt, ka cilvēkam viss ir kārtībā - tas tomēr ir subjektīvi. Ir jājautā katram cilvēkam pašam, kā viņš jūtas. No malas var šķist, ka viņš ir iesaistīts, ka it kā nav iemesla vientulībai. Pajautājot izrādās, ka seniors šo piederības sajūtu  neizbauda tik lielā mērā, kā tas viņam ir vajadzīgs. 

Arī Centrālās statistikas pārvaldes 2019. gada dati atklāj, ka Latvijā teju piektā daļa iedzīvotāju vecumā no 75 gadiem pēdējā mēneša laikā  ir jutušies vientuļi visu laiku vai lielākoties, savukārt gados jauni cilvēki (25-34 gadi) šādu atbildi sniedza desmit reizes retāk jeb kopumā 1,6%.

Kas ierobežo senioru socializēties?

Galvenais iemesls ir slimības, jo, kā mēs zinām, cilvēki noveco divējādi. Viens ir veselības aspekts. Ja kundzei 80 gados pajautāsim, kad jūs pēdējo reizi bijāt pie ārsta un viņa teiks - jūs ziniet, es vispār neatceros, kad to esmu darījusi, tas nozīmē, ka viņai Dievs ir devis labus gēnus, stipru veselību, arī dzīves stils ir bijis pietiekami adekvāts, uz veselības saglabāšanu vērsts. Cilvēks sasniedz solīdu vecumu bez slimībām. Otrs veids ir novecošana “ne veselības” versijā, kad vecāka gadagājuma cilvēkiem ir nevis viena vai divas slimības, kā tas ir spēka gados vai jaunībā. Te spilgti parādās organisma vienotības ideja. Ja kaut kas nobrūk kādā orgānu sistēmā vai funkcijā, tas “pavelk līdzi” citas. Tāpēc, kā likums, ja vecāka gada gājuma cilvēki ir slimi, viņi ir multimorbīdie pacienti, kam ir vesela slimību buķete - septiņas, deviņas vai vienpadsmit dažādas slimības. Nevis tāpēc, ka ārsti neprastu dažādus simptomus palikt zem “vienas cepures”, bet tāpēc, ka no izcelsmes un attīstības viedokļa tās ir dažādas slimības. Arī tādas problēmas, kas saistītas ar novecošanu kā kaulu locītavu sistēmas deformējošas slimības, kad grūti pārvietoties vai tas ir ļoti sāpīgi - nevar sēdēt teātrī, kinoteātrī vai kultūras pasākumā ilgstoši vienā pozā, ar pievilktiem ceļiem un vietās, kur ir maz kustību iespēju. Diemžēl arī urīna nesaturēšana, kas ir viena no pavadonēm, daļai cilvēku novecošanas gaitā ir iemesls nedoties ārpus mājas. Šie cilvēki kautrējas, baidās, lai tas nevienu netraucētu. 

Tāpēc domāju, pats svarīgākais veiksmīgai socializācijai ir veselība. Otra lieta, ko cilvēka paša spēkos īpaši nav iespējams ietekmēt, ir naudas maciņš. Protams, nepareizs ir apgalvojums  - es jau ietu un piedalītos, bet man nav naudas. Ja tu iziesi no mājas un piedalīsies, tad uzzināsi, ka ļoti daudz kultūras pasākumu un mākslas aktivitāšu – kultūras centros, tautas namos, klubos, bibliotēkās - notiek absolūti bez naudiņas. Ar to gribu teikt, ka naudas iztrūkums nevar būt nopietns arguments, kāpēc cilvēks neiet ļaudīs. Neapšaubāmi, mēs dzīvojam tādā laikā, kad bez naudas ir grūti. Ir saprotami, ka cilvēks grib aiziet ciemos, grib ciemiņus uzņemt. Īpaši vecākā paaudze ir pieradusi, ka pašam var nebūt ko ēst, bet, ja nāk ciemiņš, jāuzstājas uz pilnu klapi. Jaunākā paaudze tam varbūt nepievērš tādu nozīmi - svarīgāka ir pati tikšanās, uz galda var būt arī kafijas tasīte un cepumi, un nav jābūt banketam. Tomēr domāju, ka galvenais bremzējošais faktors tiešām ir veselība. 

Kādas sekas var rasties no vientulības sajūtas?

Ļoti dažādas. Katram cilvēkam ir savas stiprības sistēmas, kā es tās tautai saprotamā valodā saucu, kas mūsu ģenētiskajā kodā ir dotas. Tas nozīmē, ka individuāli un dzimtā katram var būt tā sauktie mazākas pretestības orgāni vai sistēmas. Ne tikai paaudzēs cukura diabēts vai podagra, vai arteriāla hipertensija, bet arī citi vājāki punkti. Kad skrienam krosu, vienam trūkst elpas, otrs ķer pie sirds, trešais - pie kuņģa, ceturtais - pie ceļa locītavas. Tas parāda, ka ikvienam no mums ir identificējami riski un ka pie to novēršanas var savlaicīgi ķerties klāt. Tā ir tā 21. gadsimta anti-aging filozofija, kas ienāk arī Latvijā. Lai to uztvertu un pieņemtu, ir vajadzīgs laiks

Kādi ir risinājumi šai aktuālajai mūsdienu problēmai, ka arvien vairāk senioru kļūst vientuļi?

Kad saku, ka sabiedrība jāpieņem un tajā jāiekļaujas, sevi pieķeru pie domas, ka nav tādas abstraktas sabiedrības – sabiedrība ir ģimeņu summa. Tas ir jautājums, kā dažādās ģimenēs senioru uztver, iesaista, lai viņš tiešām izbauda līdzdalības un piederības sajūtu. Mēs diemžēl esam spiesti konstatēt, ka morālās vērtības sabiedrībā zūd, un tas nav kāda veca cilvēka prātojums, jo es pats ļoti pieņemu visu jauno, man nav stereotipu un pieņēmumu. Ja cilvēks nav vajadzīgs saviem tuvākajiem, naivi būtu iedomāties, ka viņš būs vajadzīgs kādam citam. Es domāju, ka nākotnē varbūt būs citādāk, vismaz skatoties uz paaudzi, kurai tagad ir 16-18 gadu. Uz viņiem raugos ārkārtīgi cerīgi, domāju, ka viņi būs daudz citādāki un daudz labāki par tiem, kam šodien ir 30 un 40 gadu. Iespējams, mēs atgriezīsimies pie tā, ka vecāka gadagājuma ļaudis tiks celti godā un novērtēti, un nepieciešamības gadījumā arī aprūpēti, pirmkārt, savās ģimenēs, jo valsts jau dara ļoti daudz. Man savā ikdienas darbā iznāk saskarties ar senioriem, kam ir vajadzīga sociālā palīdzība, aprūpe un atbalsts. Latvijā sociālā atbalsta tīkls ir izveidots fantastisks, tas ir jāliela, jāslavē. Cits jautājums, ka arī šajā jomā tikai ar labo gribu vien ir daudz par maz. Protams, vajadzētu vairāk naudiņas, tad varētu izdarīt vēl vairāk. Kad vecs, vientuļš cilvēks sēž mājās, pozicionēdams sevi kā nelaimes čupiņu un jau no rīta sāk gaidīt vakaru, un pie viņa atnāk sociālais darbinieks ar mirdzošām acīm, ar gatavību viņam palīdzēt, identificēt viņa problēmas un kopīgi tās risināt – tas ir liels kompliments sociālās aprūpes dienestam Latvijā. 

Kā sevi attīstīt vecumdienās, kur iesaistīties?

Pastāv zināms paradokss. Liekas, ka seniors ir  vieds cilvēks, viņam aiz muguras ir desmitiem gadu – profesionālā darbībā, ģimenē, sabiedriskajā dzīvē, un kāpēc gan vecumā kāds uz paplātes viņam ko pienestu? Cilvēks saprot, ka viss, kas dzīvē ir bijis, ir viņa smadzeņu, viņa roku darba rezultāts. Bet gadu ritumā sākam sevi žēlot un sakām, ka man pienākas. Jā, patiešām pienākas, jo cilvēks ir godam savu mūžu veltījis ģimenei un sabiedrībai, pievērsies materiālo un nemateriālo kultūras vērtību radīšanai. Protams, ka viņam ir lieli nopelni un viņam pienākas. Bet būtu labi, ka šis man pienākas nenāktu no paša cilvēka, bet no tā, ka viņu novērtē sabiedrība - bijušie darba kolēģi, ģimene. Nevajag sevi žēlot, bet vajag iet un darīt. Ja kādreiz cilvēks saka - jā, mani visi ir aizmirsuši, neviens man nezvana, es esmu pilnībā izgājis no aprites, tad varētu uzdot jautājumu – kam tu esi piezvanījis, ar ko tu esi izteicis vēlēšanos satikties? Ir tāda interesanta lieta, ka novecošanas gaitā – gan ne vienmēr un visiem,  var vājināties tā sauktie gribas instinkti. Līdz ar to cilvēkam ir grūtāk pieņemt lēmumus, grūtāk saņemties kādām darbībām. Tas ir it kā likumsakarīgi, bet to var mēģināt ignorēt. Kad sāc just, ka meklē ieganstu, lai kaut ko nedarītu, labāk meklē ieganstu, kāpēc darīt.  

Kur socializēties, saņemt atbalstu un atrast līdzīgi domājošos?

Vispirms tie ir senioru klubi visā Latvijā – no Ludzas līdz Liepājai, Rīgu ieskaitot. Arī gadījumā, ja cilvēks nedarbojas un ar datoru ir pavisam uz “jūs”, var aiziet uz sociālo dienestu savā dzīves vietā vai tuvāko kultūras centru un painteresēties par pasākumiem. Kad iziesi no mājas, uzreiz atvērsies cita pasaule. Redzēsi, ka pēc nedēļas ir pasākums, par kuru vispār nav naudiņa jāmaksā, pēc divām nedēļām būs kas cits interesants. Nevalstiskās senioru organizācijas, kādu Latvijā ir daudz, ir īstās vietas, kur satikt cilvēkus. Tur var sastap sava vecuma un vecākus ļaudis, kuri no rīta nevis sāk gaidīt vakaru, bet dzīvo aktīvu dzīvi - viņiem ir iešanas, skriešanas, darīšanas! Izejot no četrām sienām, satiekot vienaudžus, uzlabosies arī apmierinātība ar dzīvi kopumā. CSP dati atklāj, ka Latvijā viszemākais vērtējums attiecībā uz apmierinātību ar dzīvi ir tieši vientuļajiem senioriem vecumā no 65 gadiem, kam trūkst sociālo kontaktu – veseli 37,4 % no viņiem atzīst, ka nav apmierināti ar savu dzīvi. 

Kā līdzcilvēkiem palīdzēt saviem tuvākajiem radiem senioru vecumā?

Pirmkārt, visur iesaistīt! Ja ejam uz koncertu vai teātra izrādi, pērkam biļeti un ņemam līdzi arī savu omīti, opīti vai, labākajā gadījumā, abus divus. Ja mums ir kādi izbraucieni uz laukiem, Dobeles ceriņu dārzu vai Siguldu, vienalga kur, galvenais  - iesaistīt. Patiesi no sirds vērtēt šo cilvēku devumu, parādīt, cik viņi ir nozīmīgi un svarīgi, ka viņi nav atstumti, bet ir klātesoši. Tas ir pats svarīgākais. Vēlreiz uzsveru – nav tādas abstraktas sabiedrības. Sabiedrība ir ģimeņu summa, tāpēc, kā vecos cilvēkus uztversim katrs savā ģimenē, tā mūsu seniori dzīvos Latvijas sabiedrībā.

Avoti:

https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/socialie-procesi/dzives_kvalitate/meklet-tema/2660-iedzivotaju-apmierinatiba-ar-dzivi-2018